Ir mirkļi, kad, skatoties televīziju vai klausoties radio, kritiski domājošam cilvēkam gribas smieties par naivajiem un absurdajiem izteikumiem, ko jādzird no žurnālistu, politiķu vai kādas citas ekrāna sejas. Taču, kad muļķību straume nepārstāj plūst, bet to paudējs gadiem nepazūd no zilā ekrāna, smiekli vairs nenāk. Dažreiz ne tikai gribas raudāt, dažreiz pārņem niknums, kad zūd ticība, ka esi nevis nelabojama naivuma, bet rafinētas citu lētticības ekspluatācijas liecinieks.
Lasīt visu rakstu...